Koncerts, kas nenotiks. Saruna ar čellistu Kristapu Bergu
Ar čellistu Kristapu Bergu sarunājas Edvards Vārdaunis
Šā gada 8. maijā Lielajā ģildē bija plānots Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts "Dvoržāka Čellkoncerts un Sibēliusa Piektā", kurā kā solists piedalītos talantīgais latviešu čellists Kristaps Bergs. Tomēr Covid-19 izraisītās pandēmijas un Latvijā noteiktās ārkārtējās situācijas ierobežojumu dēļ jau pirms vairākām nedēļām bija skaidrs, ka uzstāšanās nenotiks, kā plānots. Publicējam sarunu ar starptautiski augsti novērtēto čellistu, kas tapusi Briselē, pilsētā, kur mūziķis pavada šo sociālās distancēšanās un pašizolēšanās laiku. Saruna tapusi brīdī, kad vēl nebija zināms, ka plānotais koncerts ar Kristapa Berga piedalīšanos ir pārcelts uz 2021. gada 24. septembri un notiks Vidzemes koncertzālē "Cēsis".
Pēdējo nedēļu Briseles pavasarīgais gaiss, spožā saule, krāsainās un tukšās pilsētas ielas ar sakurām un ceriņiem vilina mani doties garākās pastaigās. Izolācijā pavadītais laiks ir pietiekami liels pārbaudījums gan intravertiem, gan ekstravertiem. Es piederu pie otrajiem – komunicēšana un domu apmaiņa ir mans enerģijas avots.
Ja Japānā sazvanīšanās ar draugiem un paziņām, izmantojot visas iespējamās videoprogrammas internetā, bija ikdiena arī pirms pandēmijas, tad eiropiešu kultūrā fiziska satikšanās, atpūšanās draugu lokā un socializēšanās vienmēr bijusi ļoti nozīmīga, tostarp garīgās veselības uzturēšanai. Cik nu daudz vairs sarakstīsies un videozvanus veiksi, bet pastaigai vajag sarunu biedru, vēlams, latvieti, jo pat tad, ja arī nesūdzos par savām svešvalodu zināšanām, šajā laikā negribas daudz domāt, bet ļauties valodas plūdumam dzimtajā mēlē un nebaidīties par to, ka vari tulkojumā tikt pārprasts vai nesaprasts vispār.
"Esmu brīvs 24/7 līdz septembrim. Nekad nedomāju, ka tā teikšu," Kristaps man raksta īsziņā. Kristapam Bergam, tāpat kā daudziem viņa aroda biedriem, muzikālā dzīve pašreiz ir apstājusies. Vissāpīgāk, ka 8. maijā paredzētais koncerts Lielajā ģildē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) un jauno, talantīgo krievu diriģentu Maksimu Jemeļjaničevu ir atcelts. Bija paredzēts atskaņot Dvoržāka Čellkoncertu, kas ir katra čellista sapnis. Kristaps tomēr cer, ka koncertu pārcels un vēl būs iespēja to nospēlēt.
Kristaps saka, ka šobrīd ir ļoti labā formā un nevēlas to zaudēt, jo zina, cik grūts ceļš būs mērojams, lai to atkal atgūtu. Bet kopš brīža, kad LNSO piedāvāja spēlēt Dvoržāka čello koncertu, viņa galvā tas skan nepārtraukti.
Paaudzes mainās, mūzika paliek
Neesmu no tiem cilvēkiem, kas īpaši ticētu nejaušībām, taču dialogs ar Kristapu un saruna par Dvoržāka čello koncertu atsauca atmiņā manus pusaudža gadus, kad diendienā dzirdēju savu mammu (čelliste Diana Ozoliņa – LNSO čellu grupas koncertmeistare, docente JVLMA) spēlējam šo skaņdarbu. Vēl tagad atceros, ka mamma izbrīnījusies man prasīja: "Kā tu spēj atcerēties visas tās melodijas?" Bet tā tiešām bija, koncerta pirmo daļu zināju no galvas un laikam arī tagad varētu to nodungot.
"Dianai ir moderns redzējums un ambīcijas mūzikā. Viņa ir ļoti daudz sasniegusi savā karjerā, jo viņa vienmēr ir aktīvi un regulāri sevi papildinājusi un vingrinājusies. Jā, es pats jautāju un lūdzu, vai viņa būtu gatava mani mācīt spēlēt čellu. Diana piekrita!" par savu skolotāju saka Kristaps Bergs.
Viss ir ciklisks – jebkurš čellists jebkurā paaudzē, kura vārds ir parādījies uz ievērojamu un arī ne tik ievērojamu koncertzāļu afišām, ir spēlējis Dvoržāka koncertu. Ļoti garš ir arī ieskaņojumu saraksts. Daudzi čellisti šos ierakstus veikuši dažādos savas koncertdarbības posmos un ar dažādiem diriģentiem, tostarp Mstislavs Rostropovičs vai Miša Maiskis.
Tagad Kristaps ir gatavs klausītājiem sniegt savu versiju par šo koncertu, kuru mācījies saprast sava Vīnes laika profesora un neapstrīdamās autoritātes Heinriha Šifa (Heinrich Schiff) vadībā.
Dažādas paaudzes, bet mūzika tā pati. Dvoržāks ir pārlaicīgs.
Mūzika un 21. gadsimts
Kristaps nav pats regulārākais un aktīvākais 21. gadsimta sociālo tīklu lietotājs, bet viņš labi apzinās, ka tos vajadzētu izmantot vairāk, jo tas ir instruments, kā uzrunāt jaunu auditoriju, iepazīt interesantus cilvēkus, atrast domubiedrus. Kristapu neinteresē tikai informēt sabiedrību par to, ka tajā un tajā koncertzālē ar to un to orķestri būs koncerts, pēc tam ielikt bildi un palielīties, ka koncerts bijis labs un klausītāji bijuši fantastiski. Viņš grib pastāstīt par sevi, par to, kā viņš saprot un jūt to, ko spēlē. Kāds ir bijis ceļš līdz brīdim, kad nonāc uz skatuves un spēlē koncertu lielai auditorijai. Pirmskoncerta intervijās atstāstīt tikai faktus par koncertu nav interesanti, tos var izlasīt programmiņā. Kristaps vēlas, lai klausītāji būtu ieinteresēti ne tikai viņa čella spēles prasmē, bet gan tajā, kas un kā notiek pirms tam ar viņu pašu, par viņa sajūtām, domām. Par cilvēku aiz čella.
Čells nav visa dzīve
"Kad nopirku šo kafijas automātu, pirmajā dienā uztaisīju un arī izdzēru kādus 10 negaršīgus espresso. Vēlāk, dienas otrajā pusē, trīcēju (smejas). Daudzi saka, ka šie automāti nekam neder, bet tur ir jāatrod pareizā pieeja. Protams, jāpaiet laikam, kamēr proti uztaisīt garšīgu kafiju, bet es nepadevos, un tagad izdodas ļoti labi."
Šī frāze pilnībā raksturo Kristapa personību – mērķtiecīgs, ambiciozs, zinātkārs, pacietīgs un pozitīvi spītīgs. "Pirms šī vīrusa Eiropā mana dzīve 70% bija darbs vai kaut kas, ko daru kādam citam, bet nepārproti, man tas patika, un tikai 30% bija tas, ko es veltīju sev. Man patīk šis laiks. Tagad esmu tik produktīvs! Es zinu, ja palasīšu grāmatu un pavingrināšos, šī diena jau būs bijusi laba."
Kristapam ir vairāki hobiji. Viņš stāsta, ka skatījies izrāžu "Stāsts par Kasparu Hauzeru" (JRT) un Vladislava Nastavševa "Mēdeja" (Rīgas Krievu teātris) ierakstus internetā. Kristaps saka, ka Nastavševa mūzika ir uzvedinājusi iepazīties tuvāk ar viņa māksliniecisko daiļradi gan teātrī, gan mūzikā. Arī Gundara Āboliņa ierakstus Kristaps klausās. Viņaprāt, ir ārkārtīgi iedvesmojoši un pacilājoši, ja ir iespēja no citu žanru pārstāvjiem kaut ko iegūt un iemācīties. Kristapam ir svarīgi paplašināt un papildināt zināšanas arī citās jomās – māksla, dizains, interjers. Viņam patīk piedzīvojumi.
Mākslinieciskais minimālisms
Kristapa dzīvoklis atrodas klusā ielā, netālu no Piecdesmitgades parka, vietā, kur var dzirdēt arī kādu latviešu balsi. Cilvēku, pavasara laikam atnākot, šeit pilns. Parks ir kā cita pasaule – te cilvēki aizmirst ikdienas raizes un bauda saules sniegtos glāstus pret vaigu.
Garsija Markess, Murakami, Zālīte, Rubenis, Bahs, Haidns... Pirmā lieta, kas iekrīt acīs, ienākot Kristapa dzīvoklī, ir skaista jūgendstilā darināta mēbele. Tas ir nošu skapis, ar kuru Kristaps acīmredzami lepojas. Notis tiek rūpīgi glabātas, jo katram mūziķim tā ir svēta lieta.
Citādi telpā tikai nepieciešamās lietas: pults, daudz nošu, grāmatas, jogas paklājiņš. Istabas iekārtojums skaidri liecina – šeit dzīvo mākslinieciska personība. Mēbeles viņam kalpo kā estētisks papildinājums viņa mākslinieciskajai personībai. Nekad nenoticēsi, ja Kristaps saka, ka viņam patīk minimālistisks dzīvesstils, bet, mazliet vairāk par to padomājot, saproti, ka katrai lietai, grāmatai un interjera priekšmetam ir sava funkcija. Kristaps noteikti nav tas cilvēks, kuram interjers ir veidots tā, lai ciemiņiem atstātu iespaidu par sevi.
Kristaps arī saredz mūsdienu tehnoloģiju potenciālu mūziķu darbā. Piemēram, planšetdatoru ļoti labi var izmantot kā nošu arhīvu – tajā notis tiek saglabātas digitālā formā un visi Kristapam aktuālie, nepieciešamie skaņdarbi atrodas vienuviet.
Tas ir īpaši ērti, ja daudz jāceļo. Taču, lai arī cik ērtas būtu tehnoloģijas, koncertos viņš tik un tā paļaujas uz papīra un tintes spēku.
Mūsu saruna ir nepiespiesta, atklāta un dinamiska. Idejas, domas un temati lēkā gluži tokātiski. Kristaps gan apgalvo, ka dziedāt neprot, taču viņa baritons man atgādināja bērnībā klausītās vakara pasakas, kas tika atskaņotas kasešu magnetofonos. Maiga balss un fantāziju raisošs stāstījums.
Ideja par šīs sarunas pierakstīšanu radās tikai sarunas gaitā, kad sapratu, ka arī citiem būtu interesanti iepazīties ar Kristapa pārdomām un redzējumu par mūziku. Darbojoties fotogrāfijas jomā un uzņemot portretus, esmu sapratis, ka cilvēkiem labāk ir nezināt, ka tiek fotografēti. Citādi izmainās viss – sejas vaibsti, acu skatiens, uzrauktās uzacis – tas vairs nav patiesi un dabiski. Kolīdz cilvēks ierauga kameras objektīvu, tā uzreiz kļūst samākslots un neīsts. Melo. Ir jābūt noslēpumam. Mans noslēpums ar Kristapu? Tikai pēc sarunas beigām es viņam atklāju, ka esmu ierakstījis mūsu sarunu. Viņš man uzticējās, un viņš bija patiess – īsts. Saruna publicēta ar Kristapa piekrišanu.
Šī tikšanās un saruna vienā brīdī man šķita maģiska, it kā kāds augstāks spēks būtu klātesošs. Kādā brīdī, kad saruna uz mirkli pārtrūka, sāku pētīt kādu interesantu, lielu grāmatu plauktā. Sāku to šķirstīt un sapratu, ka tā ir ar roku rakstīta partitūra.
Manāmi izbrīnīts, Kristaps jautāja: "Interesanti, ka no visām grāmatām manā mājā tu izvēlējies tieši šo! Vai zini, kas tā ir?" Būdams uzaudzis mūziķu ģimenē, zināju, ka tās ir notis, bet tur arī es savās zināšanās apstājos. Un Kristaps saka: "Tā ir Dvoržāka čello koncerta faksimile.[1] Tādi ir tikai 300 eksemplāri pasaulē!"
Tiešām, Dvoržāks bija klātesošs šajā vakarā. Un tā mūsu saruna sākās par Dvoržāku un Kristapa ceļu pie viņa čella koncerta.
Kristaps Bergs: Ja koncerts notiktu 8. maijā un es aizietu uz interviju, un man pajautātu: "Pastāstiet kas notiks Lielajā ģildē?", kaut kādu vispārinātu informāciju es varētu pateikt. Bet kas notiek? Kas ir tas darbs, ko es esmu gada laikā izdarījis? Godīgi sakot, no A līdz Z šī gada laikā es to ne reizi neesmu izspēlējis cauri. Ne reizi! Bet es gadu tam galvā morāli gatavojos. Nospēlēt Dvoržāka koncertu ar orķestri ir katra čellista sapnis. Es neesmu no tiem čellistiem, kas to spēlēs 100 reižu savā mūžā, bet 32 gadu vecumā man piedāvāja šo iespēju, un es to vienmēr esmu vēlējies darīt, tāpēc gribu izdarīt tik labi, cik vien ir iespējams! Es cenšos izmantot visas sev pieejamās zināšanas un informācijas avotus – tas man ir no mana skolotāja Heinriha Šifa, kurš bija ģeniāls un kurš Dvoržāka čellkoncertu mūžā ir spēlējis vairāk nekā 250 reižu.
Dvoržāka koncertu biju jau spēlējis, pirms sāku mācīties pie Šifa. Viņš bija cilvēks manā dzīvē, kas man lika saprast, ka es, spēlējot koncertu ar orķestri, esmu ne tikai galvenais varonis, bet lielā mērā, protams, kopdarbā ar diriģentu, arī šīs lugas režisors. Nepietiek ar to, ka tikai iezaurēju un labi spēlēju savu partiju. Tas man tika izskaidrots ar padziļinātu nošu teksta studēšanu un mūzikas vēstures pētniecību. Un, redz, tu arī gribēji ņemt to lielo grāmatu, Tu redzēji, kas tā par grāmatu ir – Dvoržāka koncerta faksimile. Tā grāmata ir visās nozīmīgākajās pasaules mūzikas bibliotēkās, skapī, kurā neviens neko nedrīkst aiztikt. Un nevienam citam tā informācija nebūtu tik svarīga un nozīmīga kā Dvoržāka koncerta izpildītājam. Šifs, mans skolotājs, saprazdams, cik daudz tas nozīmē, saviem sešiem audzēkņiem nopirka un uzdāvināja šo faksimilizdevumu, lai tas nestāvētu bibliotēkā pieputējušā plauktā un neviens to nekad neatvērtu. Grāmata tikusi iespiesta tikai dažos simtos eksemplāru pasaulē. Tāds ir šīs grāmatas stāsts.
Tad otra lieta – koncerts ir tik ļoti daudz reižu atskaņots un ir "top of the top" repertuārs. Es esmu patīkami satraukts, ja man piedāvā spēlēt Dvoržāku. Reti kuram interesē tūkstošais čellists ierindā ar savu Dvoržāka interpretāciju. Jebkurš no pasaules ievērojamākajiem čellistiem ir to nospēlējis un ierakstījis, un ir vēl daudz čellistu, kas to var izdarīt ļoti augstā līmenī, vienalga, cik viņiem lieli karjeras sasniegumi.
Kāpēc es? Man tā ir lieliska iespēja! Es ļoti priecājos par doto laiku – gadu, lai tam pienācīgi sagatavotos. Tad sāku domāt, kas tas koncerts tāds ir, – studēju Dvoržāka partitūru, ievācu informāciju, kas tajā brīdī ir risinājies komponista dzīvē, centos iedziļināties, kāpēc tas tika rakstīts un kā tas notika.
Edvards Vārdaunis: Ar ko tu sāc? Izpēti komponista vēsturi, daiļradi? Kā tas notiek?
KB: Es to daru no tās savas "profesionālā kretīnisma" puses, kas nevienam neinteresē. Es cenšos iedziļināties mūzikā, un mans mērķis ir tā pati veiksmīgā uzstāšanās. Cerams.
Tas ir diezgan banāli, bet ir daudzi cilvēki, kuriem nospēlēt "pa tīrām notīm" plus precīzā ritmā ir pietiekami, lai būtu apmierināti ar savu galarezultātu. Ir vēl arī tādi mūziķi, kuriem patīk pompozi izrādīties un izteiksmīgas sejas grimases parādīt, lai publikai labāk patīk.
Bet man svarīgākais ir – ko tu patiesībā gribi ar to pateikt? Ne katram mikrofons ir tik bieži rokās, lai varētu izstāstīt un uzrunāt tik plašu auditoriju. Es to uztveru kā lielu godu – kāpt uz Lielās ģildes skatuves. Tur būs ap 600–700 cilvēku, kas tevī klausīsies. Tu viņiem 40 minūtes kaut ko stāsti un rādi. Un tas nedrīkst būt mēsls! "Es priecājos jūs visus šodien redzēt, un tagad es jums 40 minūtes spēlēšu skaistu mūziku. Cerams, jūs neaizmigsiet." (smejas) Tas nedrīkst tā būt!
Ja es tikai iemācīšos savas notis dotajā ritmā un neielikšu neko vairāk, tas izvērsīsies iezaurētā kustību horeogrāfijā. 40 minūtes, kāda tam jēga? Kam būtu interesanti to klausīties? Es zinu, ka man tā būtu garlaicīga performance. Tur ir jābūt kaut kam daudz vairāk! Un tad tu sāc iedziļināties, kāpēc vispār šis skaņdarbs ir rakstīts.
Dvoržāka koncerts ir ļoti virtuozs, bet ir svarīgs aspekts tā tapšanas vēsturē. Kad Dvoržāks uzrakstīja šo darbu, viņš atradās ASV, bija Ņujorkas Nacionālās konservatorijas direktors. 1894. gadā tika pirmatskaņots viņa kolēģa, komponista Viktora Herberta (Victor August Herbert), Otrais čella koncerts, kurā solists bija čehu čellists HanušsVihans (Hanuš Wihan).
Dvoržāks dzirdēja koncertus, un Hanuša Vihana spēle viņu iedvesmoja komponēt savu čella koncertu. Viņš to uzsāka 1894. gada 8. novembrī un pabeidza 1895. gada 9. februārī. Pēc nule tapušās partitūras aplūkošanas Hanušs Vihans ieteica savus priekšlikumus uzlabojumiem, tai skaitā arī papildināt koncertu ar divām virtuozām kadencēm, vienu trešās daļas beigās. Bet Dvoržāks akceptēja tikai dažas nelielas izmaiņas un nevienu no kadencēm. Trešā daļa bija veltījums viņa pusmāsai Jozefīnai Kaunitzovai (Josefina Kounicova), kura savā 1894. gada novembra vēstulē bija rakstījusi, ka ir smagi slima. Būtībā 3. daļas pieklusinātajā kodā, tieši pirms triumfējošajām beigām, citē viņas mīļāko dziesmu "Atstāj mani vienatnē (Kéž duch můj sám)". Jozefīna nomira 1895. gada maijā.
Tolaik Dvoržāks rakstīja saviem izdevējiem: "Es došu jums savu darbu tikai tad, ja jūs man apsolīsiet, ka neviens – pat ne mans draugs Vihans – bez manas ziņas un atļaujas tajā neveic nekādas izmaiņas, kā arī to, ka nav nekādu kadenču, kādas Vihans ir vēlējies 3.daļā, un ka tās forma būs tāda, kādu es to jutu un izdomāju. Čella balsij fināls būtu jānoslēdz mierīgi, pakāpeniski, ar diminuendo "kā izelpu", tad tam seko crescendo, čellu pārņem orķestra tutti, kas izskan triumfālā noskaņā. Tā bija mana ideja, un no tās es nevaru atkāpties."
Es vēlētos parādīt, cik reižu dziļāks ir mūzikas spēks, ja ir dotas pareizās priekšzināšanas. Kas tad īsti ir mūzika? Tā ir tāda māksla, kurā mēs sevi varam atrast visdažādākajos veidos, sevi identificēt, atsaukt atmiņā smaržas, garšas, sajūtas un emocijas. Cilvēku, kurš ikdienas steigā netīšām izdzird sev atpazīstamu melodiju, pārņem emocijas – varbūt kādas atmiņas, varbūt bērnībā dzirdēta šūpļa dziesma. Tajā ir kaut kas maģisks – kā mūzika var ietekmēt to, kā jūties, un aizvest tevi sev līdzi. Bet tad, kad tu ar to nodarbojies profesionāli, tas ir nedaudz citādāk. Man mūziku klausīties ir daudz grūtāk, jo es nevaru aiziet uz parastu koncertu un to vienkārši izbaudīt. Pašam par sarūgtinājumu man nepaiet garām kļūdiņas, man viss ir izlikts priekšā, un man tas ir pat traucēklis, kas liedz izbaudīt atskaņoto performanci. Mana omīte aiziet, viņa ir priecīga, jo dzird skaistas melodijas, bet man ir grūti, jo mani neapmierina izpildījuma kvalitāte un es cenšos nedīdīties krēslā. Viņa to nezina, viņai patīk, man ne. Patiesībā es esmu tas zaudētājs, tāpēc ka mans "profesionālais kretīnisms" ir liedzis man iespējamu muzikālu baudījumu. Un es saprotu, ka tā nav laba lieta.
Un te es vēlos atgriezties pie Dvoržāka čello koncerta un čehu čellista Vihāna, kas koncertam ieteica citu nobeigumu. Dvoržāks vēstulē bija rakstījis un teica, ka viņš atsakās veikt jebkādas izmaiņas. Tagad, ja tu paklausies šo... Tas ir tuvu beigām, 3. daļas koncerta izskaņā...
(Mēs klausāmies Dvoržāka Čello koncerta 3. daļas beigas. Pēc tam Kristaps uzliek Dvoržāka dziesmu "Kéž duc hmůj sám"/"Lass mich allein", kas tulkojumā nozīmē "Atstāj mani vienu".)
KB: Tā ir viena un tā pati mūzika! Šādam meistardarbam vajag ne tikai izcilas komponēt spējas. Jāņem vērā, ka šis skaņdarbs Dvoržākam ir emocionāli dziļi personīgs un intīms. Man kā interpretam pret to ir jāizturas ar visdziļāko cieņu, tam ir ļoti liela nozīme.
Tas būtu līdzīgi tam, ja katram mākslas akadēmijas studentam būtu iespēja ikdienā vaigu vaigā pētīt 19. gadsimta mākslas šedevru oriģinālus. Šajā darbā vajag analizēt lietas, un tad lēnām tu sāc dzirdēt tās pilnīgi citādi. Lēnām atnāk apjausma, kāpēc un kā komponists to salicis kopā.
Tu man jautāji: "Kā tu to jūti?" Es to redzu kā meistardarbu, kurš jau ir. Un man ir dots to izpildīt. Es uzskatu, ka mans uzdevums ir to izpildīt pēc iespējas tuvāk komponista oriģinālajai iecerei. Jo vairāk es rokos materiālā un tekstā, jo vairāk man būs, ko teikt. Un tad es redzu jēgu, kāpēc es to vispār daru.
EV: Cik daudz cilvēku, kas, piemēram, atnāktu klausīties tavu koncertu 8. maijā, zina šo stāstu "apakšā", par to, kāpēc tas skaņdarbs ir uzrakstīts? Viņi to steigā izlasa pa diagonāli programmā 10 minūtes pirms koncerta sākuma?
KB: Katram klausītājam tas ir individuāli, un laikam tas ir jāatstāj tā, kā tas ir. Ir tādi, kas lasa informāciju programmas bukletiņā, ir klausītāji, kas jau mājās noklausījušies vairākas skaņdarbu interpretācijas, un, protams, ir tādi, kas ir atmukuši pēdējā sekundē uz koncertzāli, lai vienkārši atslēgtos no saspringtās ikdienas, vienalga, kas tur skan. Nevar jau izmācīt visus cilvēkus darīt tā, kā tu vēlies, un klausītājam uzspiest obligātu pirmskoncerta lekciju.
EV: Bet, ja nezini skaņdarba tapšanas stāstu, kā vari saprast, par ko tas ir?
KB: Katrs jau mūzikā meklē ko citu. Klausītājam koncerts nav tas pats, kas mūzikas akadēmijas studentam mūzikas vēstures lekcija. Man kā interpretam noteikti ir jāzina. Ir arī ļoti veiksmīgi kolēģi, kuri spēlē un nezina, bet man reti ir interesanti to klausīties.
EV: Un citi skaņdarbi?
KB: Būtībā tā ir viena un tā pati lieta. Man ir jāapsēžas, jāizlasa un jāizprot zināmas lietas. Citādi es neredzu jēgu vispār spēlēt publikas priekšā.